Maskavas forštate un ebreji

Heinrihs Rozens 1638.gadā zviedru valdīšanas laikā aiz Rīgas nocietinājumu mūriem pie Kārļa slūžām uzcēla atsevišķu ebreju namu, kurā atļāva apmesties iebraukušajiem ebreju tirgotājiem. Sāka veidoties ebreju apmetne, kas pazīstama ar nosaukumu “Judenherberge”. Tas bija nevisai pievilcīgs nams, bez ērtībām. Ar 1666.gadu “ebreju namu” Rīgā uzraudzīja kristīgs cilvēks. Viņš bija ne tikai šī nama pārvaldnieks, bet kontrolēja arī ebreju tirgotājus, kuri drīkstēja pirkt un pārdot preces Rīgas iedzīvotājiem. Rīgā pastāvēja likums, kas aizliedza diviem iebraucējiem savstarpēju tirgošanos.

Ebreju nama pārvaldnieku dēvēja par “ebreju saimnieku” /Judenwirt/. Viņš atļāvās pat sist atbraukušos ebreju. Pēc sūdzības saņemšanas tiesnesis viņam piesprieda 8 dienas cietumsodu vai 8 dālderu naudas sodu. 1685.gadā “ebreju māju” iekārtoja labākā namā, kur bija ērtāki dzīves apstākļi. Taču par istabu bija jāmaksā arī prombūtnes laikā. Rīgas tirgotāji un amatnieki neatlaidīgi cīnījās pret ebreju ieplūšanu Rīgā un kādu laiku tas pat bija aizliegts, 1724.gadā Rīgas uzņēmējam atļāva atjaunot “ebreju māju”, paaugstinot uzturēšanās maksu.

1765.gadā Maskavas un Dzirnavu ielu stūrī uzcēla jaunu ēku kompleksu. To 50 gadus pārvaldīt drīkstēja Johans Benkens. Vēlākajos gados bija uzcelti vairāki šādi ebreju nami. 1813.gadā Maskavas priekšpilsētā tādi bija 2, bet precīza atrašanās vieta nav zināma.

18.gs. vidū caurbraucošiem ebrejiem atļāva uzturēties Rīgā 6 nedēļas. Bet bija t.s. “aizsargājamie ebreji”, kas maksāja daudz, bet varēja uzturēties Rīgā neierobežotu laiku. Trešā kategorija bija tie ebreji, kas dzīvoja Jūrmalā un darbojās Rīgā. Kaut arī nebija Rīgas pilsoņi, ap 1840.gadu viņi ieguva tiesības pastāvīgi uzturēties Rīgā. Notika tālāka ilggadīga cīņa par to, lai ebrejus pierakstītu Rīgā kā pilntiesīgus tās iedzīvotājus. 1864.gadā speciāla komisija sagatavoja 409 ebreju sarakstu, kuri pastāvīgi dzīvoja Rīgā, norādot, ka viņus ir jāreģistrē šajā pilsētā. Tas bija Rīgas jūdu draudzes sākums. Ebreji dzīvoja dažādās Rīgas vietās. Vairums no viņiem, pamatā trūcīgie, dzīvoja Maskavas priekšpilsētā un bija drēbnieki, kurpnieki, cepurnieki, galdnieki.

Rīgā koncentrējās ebreju inteliģence. Tādēļ liela nozīme bija izglītībai. Rīgā 1840.gadā 15.janvārī tika atvērta pirmā laicīgā vispārizglītojošā ebreju skola. Tā bija pirmā šāda rakstura skola Krievijā. Cars Nikolajs I 1839.gada 22.aprīlī parakstīja atļauju izveidot šo skolu. sākumā tā atradās dažādās īrētās telpās, bet 1887.gadā to pārvietoja uz Lāčplēša ielu 141. Ēku skolas vajadzībām pārbūvēja arhitekts H.Hagens.

1940.gadā tā bija Rīgas pilsētas ebreju sešklasīgā skola. 2.pasaules kara ;laikā tajā – ebreju padome. Bez ticības mācības lielu uzmanību skolā pievērsa matemātikai un ģeogrāfijai. Ar 1877.gadu skolā mācījās arī meitenes.

Ar atļauju dzīvot Rīgā saņemšanu sāka veidoties ebreju sabiedriskās iestādes, tika celtas sinagogas. Daļa no tām atradās Maskavas priekšpilsētā.

Pēc tam, kad ebreju draudze tika oficiāli atzīta, 1850.gadā viņi ieguva zemes īpašumu Maskavas priekšpilsētā dievnama būvei. Neskatoties uz to, ka pilsētas vadītāji negribēja, atļauju tās celtniecībai deva ģenerālgubernators Suvorovs un Pēterburgas iestādes. Sākumā šim nolūkam tika nopirkts dzīvojamais nams Maskavas ielā. Pēc arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta 1889.gadā sinagogu kapitāli pārbūvēja romāņu stilā.

1871.gadā pabeidza celtniecību un iesvētīja sinagogu Gogoļa ielā 25. To cēla pēc guberņas arhitekta Hardenaha projekta. Šai ēkai dominēja renesanses stils. Blakus uzcēla rituālu pirti.

Tagadējās Latgales priekšpilsētas teritorijā bija karavīru sinagoga. Tā atradās Krāslavas ielā 24. Ilgajos dienēšanas gados karavīri saglabāja savu ticību un tādēļ 1872.gadā šeit uzbūvēja sinagogu. Tā gan bija tikai divstāvu koka celtne.

Rīgā ebreji iebrauca no dažādām vietām, t.sk. no Baltkrievijas. Viņu vajadzībām Elijas ielā 15 tika uzcelts lūgšanas nams. Māja nav saglabājusies. To atvēra 1885.gada 25.augustā.

Traģisks liktenis piemeklēja šīs Rīgas sinagogas. 1941.gada 4.jūlijā tās nodedzināja. Lielajā Rīgas sinagogā tika sadedzināti vairāk nekā 500 cilvēku. 1988.gada 4.jūlijā šai vietā atklāja piemiņas akmeni.

Liela loma ebreju dzīvē bija savstarpējās palīdzības organizācijām. Ļoti svarīga bija biedrība “Bikur holim” (Palīdzība slimniekiem). Pat slimnieku apmeklēšana tika uzskatīta par Dievam tīkamu darbu. Biedrības “Bikur holim” ārsti nolēma organizēt slimnīcu. Taču pirmos pasākumus pārtrauca Pirmais Pasaules karš. Tikai 1924.gadā izdevās Maskavas ielā atvērt slimnīcu, kurā bija trīs nodaļas -terapeitiskā, neiroloģiskā un ķirurģiskā, kuru vadīja profesors Vladimirs Mincs.

1918.gadā viņš operēja Ļeņinu pēc Fanijas Kaplānes atentāta. Vēlāk V.Mincs atgriezās Rīgā. 194?.gada jūlijā viņu iesloga Rīgas geto, pēc tam Mežaparka un Buhenvaldes koncentrācijas nometnē, kur viņš mirst. Šodien slimnīca “Bikur holim” atkal strādā.

Maskavas priekšpilsētā bija arī ebreju dzemdības nams. Tas atradās Ludzas ielā 25.

Ludzas ielā 41/43 inženieris F.Viganovskis uzcēla ebreju bāreņu namu. Tā bija trīs stāvu ķieģeļu ēka. Tās pagrabstāvā atradās virtuve, veļas mazgātuve, pirmajā stāvā aula, bet trešajā telpas bērniem un personālam. Šis bāreņu nams minēts jau 19.gs. sākumā. Uz Ludzas ielu 41/43 to pārcēla 1882.gadā.

Šā gadsimta divdesmitajos gados darbojās vairākas ebreju teātra studijas. Jēzus baznīcas ielā 3 no 1922.līdz 1934.gadam darbojās Ebreju strādnieku teātris. Par režisoriem tajā strādāja arī latviešu aktrise Olga Bormane un krievu aktieris Jurijs Jurovskis. Ebreju tauta ir ļoti muzikāla. No tās vidus nāk daudz ievērojamu mākslinieku. Ļoti iecienīta vienmēr ir bijusi garīgo dziesmu izpildīšana. 48 gadus Rīgas sinagogā Gogoļa ielā dziedāja tenors Boruhs Leibs Rozovskis (1872.-1919).Viņš apsolvēja A.Rubinšteina vadīto Pēterburgas konservatoriju. Viņa dēls viens no muzikālās akadēmijas dibinātājiem Jeruzalemē.

Sinagogas bija Rīgas geto teritorijā. “Lielā geto” robežas gāja pa Maskas, Vitebskas –Ebreju –Līksnas -L.Kalna –Kijevas –Jēkabpils -Lāčplēša ielām. Par Rīgas geto dibināšanu oficiāli paziņoja 1941.gada 23.augustā, bet 25.otobrī geto vārtus slēdza un stingri apsargāja. 1941.gadā no 29 līdz 30.novembrim un no 8.līdz 9.decembrim geto cietumnieku vairākumu noslepkavoja Rumbulā. Tādejādi “Lielo geto” likvidēja un tā vietā palika “Mazas geto”. Tā robežas gāja pa Daugavpils – Maskavas – Ebreju –Virsaišu – Lauvas – L.Kalna ielām. Pēc tā likvidācijas 1943.g.2.novembrī, dzīvi palikušie ebreji tika nosūtīti un koncentrācijas nometnēm.

Dzīve sākas un dzīve beidzas. Tādēļ nav jābrīnās, ka turpat līdzas pie Ebreju ielas ir Ebreju kapi. Senajos avotos to platība minēta 4816 kvadrāt asis liela. Tas bija pirmais zemes gabals, kas piederēja ebrejiem Rīgā. Līdz 18.gs. viņi savus mirušos bija spiesti vest uz Poliju vai Kurzemi. 1725.gadā Kojusalas apkārtnē valdība ierādīja vietu kapsētai Rīgā. No tiem laikiem saglabājies Ebreju ielas nosaukums, jo pa to devās bēru procesijas uz kapiem. Ieeja kapsētā atradās Līksnas un Ebreju ielas stūrī. Tur bija dažas koka ēkas, kurās dzīvoja sargi, kā arī apbedīšanas biedrība “Hevre Kadiše”. 1883.gadā tika uzcelti kārtīgi vārti.

1884.gadā uzcēla kārtīgu ķieģeļu sienu apkārt kapsētai, bet 1903.gadā skaistu ēku sēru ceremonijām. Tās projekta autors Pauls Mandelštams. Viņš bija pirmais ebreju arhitekts Rīgā. jau 20.gadsimta sākumā kapsēta kļuva par mazu. Tādēļ Šmerlī tika ierīkota jauna kapsēta. Iepriekšējos sāka saukt par vecajiem ebreju kapiem. 1941.gada 4.jūlijā visas kapsētas ēkas tika nodedzinātas kopā ar tās kalpotājiem. Aizgāja bojā ap 50 cilvēku. Rudenī kapsētas teritoriju iekļāva geto teritorijā. Pēc kara kapsēta tika nolīdzināta un ieguva parka statusu ar nosaukumu “Komunistisko brigāžu parks”. Šo nosaukumu atcēla 1990.gadā.